venor

Latim

Verbo

vēnor, -āris, -tus sum, -ārī depoente de primeira conjugação

1. caçar
   • Tácito. “Germânia”, Capítulo 15, 1.2, sec. I

   “Quotĭēns bellā non ineunt, non multŭm vēnātĭbus, plus per ōtĭum trānsĭgunt, dēdĭtī somnō cibōque, (...)”

   Quando não estão empenhados em guerras, não obstante concedem algum tempo à caça. O maior tempo, entretanto, é consagrado à vadiagem, ao sono, e à glutonaria.

2. (figurado) procurar alguma coisa

Conjugação

    Conjugação de vēnor, primeira conjugação (depoente)

Formas passivas
Modo verbal\número e pessoa		Singular			Plural
		primeira	segunda	terceira	primeira	segunda	terceira
Indicativo	Presente	vēnor	vēnāris, vēnāre	vēnātur	vēnāmur	vēnāmĭnī	vēnāntur
	Pretérito imperfeito	vēnābar	vēnābāris, vēnābāre	vēnābātur	vēnābāmur	vēnābamĭnī	vēnābāntur
	Futuro	vēnābor	vēnābĕris, vēnābĕre	vēnābĭtur	vēnābĭmur	vēnābimĭnī	vēnābuntur
	Pretérito perfeito	vēnātus sum	vēnātus es	vēnātus est	vēnātī sumus	vēnātī estis	vēnātī sunt
	Pretérito-mais-que-perfeito	vēnātus eram	vēnātus erās	vēnātus erat	vēnātī erāmus	vēnātī erātis	vēnātī erant
	Futuro do pretérito	vēnātus erō	vēnātus eris/ere	vēnātus erit	vēnātī erimus	vēnātī eritis	vēnātī erunt
Subjuntivo	presente	vēner	vēnēris, vēnēre	vēnētur	vēnēmur	vēnemĭnī	vēnēntur
	Pretérito imperfeito	vēnārer	vēnārēris, vēnārēre	vēnārētur	vēnārēmur	vēnāremĭnī	vēnārēntur
	Pretérito perfeito	vēnātus sim	vēnātus sīs	vēnātus sit	vēnātī sīmus	vēnātī sītis	vēnātī sint
	Pretérito mai-que-perfeito	vēnātus essem/forem	vēnātus essēs/forēs	vēnātus esset/foret	vēnātī essēmus/forēmus	vēnātī essētis/forētis	vēnātī essent/forent
Imperativo	Presente		vēnāre			vēnāmĭnī
	Futuro		vēnātor	vēnātor			vēnāntor

Formas infinitivas
Vozes	Ativa			Passiva
Modo verbal\tempo	Presente	Pretérito perfeito	Futuro	Presente	Pretérito perfeito	Futuro
Infinitivos	vēnārī	vēnātus esse	vēnātūrus esse
Paricípios	vēnāns	vēnātus	vēnātūrus			vēnandus
Formas nominais
Modo verba/declinação	Gerúndio				Supino
	Nominativo	Genitivo	Dativo/ablativo	Acusativo	Acusativo	Ablativo
Formas impessoais	vēnārī	vēnandī	vēnandō	vēnandum	vēnātum	vēnātū

Derivações

• venabulum
• venatio
• venator
• venatus

Descendentes

• Português: veiar
• Aromaniano: avin, avinari
• Inglês: venery
• Francês Antigo: vener
• Romeno: vâna, vânare

Etimologia

Formado a partir do substantivo latino vena (“veia, (vaso sanguíneo)”), no caso o verbo vēnor exprime um sentido caçar, mas correlaciona com o significado do substantivo vēna pelo fato do animal caçado ser sangrado.

Pronúncia

• (latim clássico) AFI:/ˈweː.nor/, [ˈweː.nɔr]

Ligações externas

• "venor", in Saraiva, Francisco dos Santos. Novíssimo Dicionário Latino-Portuguez. 7.ed. Rio de Janeiro: Editora Garnier, 1927.